SIA Brūzilas AV saimniece AGNESE ARNE-ŠTENCELE Saldū nejauši aizsākusi pasaulē populāru kustību no lauka līdz galdam.
Pārtikas produktu ražošanā jāiegulda daudz resursu, lai tie nonāktu līdz patērētājam. Izmetot pārtiku, mēslainē nokļūst gan dabas resursi un cilvēku darbs, gan mūsu nauda. Nelieli ražotāji, arī A. Arne-Štencele, liellopu gaļas produkciju līdz šim klientiem pieveda pie namdurvīm, taču braukšana aizņem daudz laika. Kad Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti produkcijas noliktavas telpas pieņemšanas laikā A. Arnei-Štencelei ieminējušies, ka tur drīkst notikt arī tirdzniecība, dzima ideja par kaut ko lielāku.
Lauksaimniecības produktu ražotāji atzīst, ka realizācija būtu veiksmīgāka kooperējoties, taču mēģinājumi apvienoties bieži vien beidzas ar fiasko. Kooperācijas pamatvaļi ir entuziasms un brīvprātīgs darbs. Ar to savā ziņā šobrīd nodarbojas A. Arne-Štencele: “Pirmā doma bija līdzās gaļai piedāvāt produktus, kas ar to saskan. Meklēju garšvielu ražotājus, kuru produkcija nav pieejama veikalos. Atradu zīmola Absolūts ēd bioloģiski audzētus labumus no Krimuldas.”
Tagad maisam gals vaļā: jau apvienojušies tuvākas un tālākas apkārtnes ekoloģisku produktu ražotāji, kuri par mazu, lai būtu interesanti lielveikaliem. Vienviet ir Nīgrandes pagasta Sidrabsīļu krēmots medus, Dēseles dārzu sublimēti ķiploki un zemenes, Kūdrāju bioloģiski milti, Kursīšu vistu dētas olas, Zaņas pagasta Biokurland zaļie griķi un citi. Cilvēki aizvien vairāk ne tikai izvēlas bioloģiski audzētu pārtiku, bet arī pievērš uzmanību tās izcelsmei.
A. Arne-Štencele pārliecināta, ka nepieciešami jauni veidi, kā produktus bez starpniekiem piedāvāt patērētājiem: “Labs piemērs ir Straupē. Tur blakus ceļam parastā laukumā laiku pa laikam organizē lauku labumu tirdziņus, kas kļuvuši populāri. Nevajag neko daudz — tikai vietu. Ar vairākiem zemniekiem esam runājuši, ka vajadzētu izmantot to, ka mums ir A9 šoseja. Ja, piemēram, netālu no rotācijas apļa būtu iekārtota tirdzniecības vieta, ieguvēji būtu ne vien zemnieki, bet arī Saldus novads. Nepieciešams tikai sagatavot laukumu, kur pulcēties, taču kas to darīs? Idejas īstenošanai nepieciešams atbalsts.”
Tiešās pirkšanas pulciņi
Jaunums pasaulē un Latvijā ir pircēju ierosināta kustība — tiešās pirkšanas pulciņi, tās mērķis ir ik nedēļu iegūt svaigu bioloģiski audzētu vietējo pārtiku tieši no zemniekiem, ieguldot savu laiku loģistikas nodrošināšanā. Ņemot vērā ražotāju un pircēju sarosīšanos Saldus novadā, iespējams, šāds pulciņš būtu nodibināms arī mūsu pusē. Latvijā vairāk nekā 15 tiešās pirkšanas pulciņu izveidojušies pēdējos trīs gados un darbojas Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Valmierā, Smiltenē, Ikšķilē, Ādažos un citur. Šī ideja aizrāvusi pāri par 500 ģimenēm un 70 bioloģisku zemnieku un mājražotāju.
Visu ar produktu pasūtīšanu un izdali saistīto darbu dara pulciņa dalībnieki brīvprātīgi pēc dežūru principa — katru nedēļu rotācijas kārtībā ir savi dežuranti, tā ka visi grupas dalībnieki pieliek roku, lai pasūtījumus varētu realizēt un pircējiem būtu iespēja saņemt bioloģisko pārtiku par pieņemamām ražotāju cenām. Sistēma neprasa finansiālus ieguldījumus, vienīgi laiku. Vispirms pircēju grupa atrod vairākas bioloģiskās saimniecības, kuras spēj nodrošināt pēc iespējas plašāku produktu sortimentu, un vienojas par regulāru pārtikas piegādi. Atrod telpas, kurās pulcēties. Ik nedēļu izveido iegādājamo produktu sarakstu; pircēji pēc kārtas nodrošina dežūras — regulāri aktualizē pieejamo produktu sortimentu, apkopo un nosūta jaunos pasūtījumus saimniecībām un noteiktā laikā un vietā sagaida lauksaimniekus. Tālāk sadala atvesto atbilstoši pasūtījumiem, un visi pasūtītāji noteiktā laikā iet tiem pakaļ.
Tiešā iepirkšanās atšķiras no ierastās tirgū vai lielveikalā, jo pircējam jāiemācās saplānot nepieciešamos produktus nākamajai nedēļai. Reizēm jābūt radošam, lai gatavotu maltītes no tā, kas konkrētajā brīdī ir pieejams sezonāls.
Ārvalstu pieredze
Saldeniece gide INTA ĶIKURE daudz ceļojusi, redzējusi, kā notiek zemnieku izaudzētas produkcijas tirdzniecība dažādās pasaules valstīs. “Austrālijā sestdienās tirdziņus rīko šķietamā nekurienē — ikdienā šīm vietām braucot garām, nevar iedomāties, ka nedēļas nogalēs tur ir burziņš. Tirgo visu ko — no kafijas un korejiešu ēdieniem līdz tepiķiem un lakatiem. Tos sauc par hipiju tirdziņiem. Nav nekas neparasts, ka cilvēki no Melburnas brauc 70 kilometru, lai nokļūtu šādā tirdziņā, apmeklējums ir sestdienu izklaide. Nezinu, kādas tur pārtikas drošības prasības, taču galvenokārt pircējs pats par sevi ir atbildīgs un izvērtē — ko pirkt, bet ko nē.
Itālijas ziemeļos pagājušajā gadā nakšņoju pie vietējā vīndara un biju lieciniece, kā kaimiņi cits citu atbalsta. Piemēram, kāzu gadadienā iet vakariņot kaimiņa kafejnīcā, nevis dodas uz kādu smalku restorānu netālajā Milānā. Lietuvā vairākus desmitus kilometru no pilsētām ir vientuļi krodziņi, taču to stāvvietas — automašīnu pilnas. Cilvēki izvēlas atbalstīt vietējos uzņēmējus un vakariņo ārpus mājām. Vadot tūristu grupas, esmu novērojusi, ka latvieši par daudz analizē, uzskata, ka paši var lētāk un labāk. Taču, salīdzinot ar situāciju deviņdesmitajos gados, esam kļuvuši atsaucīgāki, pretimnākošāki, īpaši jaunieši, kuriem nav padomju laiku dzīves pieredzes,” secinājusi I. Ķikure.
Uz ierobežojumiem tirgoties nedēļas nogalēs viņa aicināja paskatīties vēsu prātu: “Latvijā šādi noteikumi ir jauni, cilvēki tiem pretojas, taču citur Rietumu pasaulē tie ierasti. Tur veikali sestdienās strādā ar saīsinātu darba laiku, taču svētdienās atvērti tikai restorāni un kafejnīcas. Cilvēki jāpieradina, ka jāļauj atpūsties arī tirgotājiem, vismaz svētdienās. Iespējams, ka šī krīze mums iemācīs vienu dienu nedēļā visiem atvilkt elpu.
Atceramies, ka bija laiks, kad Latvijā alkoholu varēja nopirkt visu diennakti. Ieviesa tā tirgošanas aizliegumu pēc desmitiem, un cilvēki sākumā bubināja, bet vēlāk disciplinējās. Tagad tas vairs nešķiet nekas ārkārtējs.”